Obligātā iepirkumu komponente (OIK)
Kas ir OIK?
Katra mēneša beigās kā uzņēmumi, tā arī mājsaimniecības saņem rēķinu par patērēto elektroenerģiju konkrētajā laika periodā. Kādam uzņēmumam šis ikmēneša maksājums par izmantoto elektroenerģiju iekļauj izmaksas, kas saistītas tikai ar apgaismojuma vai ikdienas nepieciešamībām izmantoto elektroenerģijas apjomu. Savukārt citam izmaksās tiek iekļauti arī tādi lielumi kā karstā ūdens uzsilde vai pat darba telpu apsilde, ja tie netiek nodrošināti citādāk.
Taču no kā tad īsti sastāv pats ikmēneša elektroenerģijas maksājums, kas ir tā obligātā iepirkuma komponente, par kuru katru mēnesi uzņēmumiem nākas atlikt līdzekļus, un kādi faktori ietekmē kopējā maksājuma apmēru?
Kopējais mājsaimniecības vai uzņēmuma ikmēneša maksājums par obligāto iepirkuma komponenti sastāv no divām daļām, fiksētās daļas un mainīgās daļas, ko paredz maksājumu aprēķina kārtība.
Jau iepriekš minētā obligātā iepirkuma komponente ir valsts izveidots atbalsta mehānisms videi draudzīgas elektroenerģijas ražotājiem.
Tas paredz, ka ražotāji, kuri elektroenerģiju ražo efektīvā koģenerācijas režīmā, var iegūt tiesības pārdot iegūto gala produktu obligātā iepirkuma ietvaros. Tieši tāpat arī tie ražotāji, kuri elektroenerģiju ražo izmantojot atjaunojamos energoresursus var iegūt tiesības to pārdot iepriekš minētajā veidā, obligātā iepirkuma ietvaros. Šis ir veids kā valsts sniedz savu palīdzību elektroenerģijas ražotājiem, kuru mērķi un attīstības virziens ir saistīti ar videi draudzīgiem principiem. Ieguldījums ražotājos, kuri vada savu darbību pēc zaļās domāšanas principiem, sasniedzot tos ar dabai draudzīgiem risinājumiem, ilgtermiņā var būt neizmērojams.
Obligātā iepirkuma komponenti maksā pilnīgi visi Latvijas valsts elektroenerģijas galaprodukta patērētāji jeb uzņēmumi un mājsaimniecības proporcionāli tam, cik elektroenerģijas ir ticis patērēts konkrētajā laika periodā.
Taču ne visa obligātās iepirkuma komponentes segšana gulstas uz telpu īpašnieku vai nomnieku pleciem. Šajā procesā iesaistās arī paša obligātās iepirkuma mehānisma radītāja – valsts. Obligātā iepirkuma izmaksas tiek kompensētas ne tikai ar elektroenerģijas patērētāju ikmēneša maksājumiem, bet arī ar mērķdotāciju no Latvijas valsts kopējā budžeta.
Obligātā iepirkuma komponenti maksā pilnīgi visi Latvijas valsts elektroenerģijas galaprodukta patērētāji jeb uzņēmumi un mājsaimniecības proporcionāli tam, cik elektroenerģijas ir ticis patērēts konkrētajā laika periodā.
Jau sākotnēji, ar mērķi noteikt obligātās iepirkuma komponentes izmaksu aprēķināšanas un apstiprināšanas kārtību, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) izveidoja attiecīgu metodiku tās aprēķināšanai. Šī metodika nosaka kārtību, kādā elektroenerģijas tirgotājs aprēķina un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija apstiprina komponentes, kas kompensē iepirkuma radītos papildu izdevumus, kas radušies elektroenerģijas tirgotājam obligātā iepirkuma ietvaros. Tās tiek salīdzinātas ar vienāda apjoma elektroenerģijas iepirkumu attiecīgajā tirgū, kā arī tiek salīdzinātas izmaksas, ko veido maksājumi par uzstādīto elektrisko jaudu koģenerācijas stacijās un elektrostacijās, kas izmanto biomasu vai gāzi.
Obligātās iepirkuma komponentes apjoms veidojas no iepirktās elektroenerģijas daudzuma un samaksātās iepirkuma cenas, kas veikta iepriekšējā gada obligātā iepirkuma ietvaros. Viens no faktoriem, kas ietekmē obligātās iepirkuma komponentes cenu, ir dabasgāzes cena. Tai palielinoties, pieaug arī komponentes maksājumi. Tāpat cenu ietekmē arī elektroenerģijas patēriņš un elektroenerģijas cena biržā. Turpretim pieaugot vienam vai abiem no šiem diviem faktoriem, samazinās obligātās iepirkuma komponentes apjoms, kā rezultātā samazinās arī summa, kura ir jāsedz ar elektroenerģijas patērētāju un mērķdotācijas piešķirtajiem līdzekļiem.
Videi draudzīga elektroenerģijas ražošana sniedz pozitīvu pienesumu arī dažādu citu mērķu sasniegšanā visdažādākajās nozarēs. Elektroenerģijas ražošana koģenerācijas režīmā vai tās ieguve izmantojot atjaunojamus energoresursus, ļauj samazināt fosilo kurināmo izmantošanu elektroenerģijas ražošanai un ar to saistīto kaitējumu videi un cilvēku veselībai. Tādā veidā sniedzot nelielu, bet pozitīvu, ieguldījumu pat tik attālā, taču nozīmīgā, nozarē kā medicīna.
Samazinot energoresursu iepirkumu ārējos tirgos, ir iespējams stabilizēt valsts ārējo maksājumu bilanci. Videi draudzīgas elektroenerģijas ražošana arī ilgtermiņā turpinās palielināt valsts enerģētisko neatkarību. Tā kā lielākā daļa ražošanas staciju atrodas ārpus Rīgas, zināmā mērā tās veicina arī reģionu attīstību.